Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Kino jeb kinematogrāfija (no sengrieķu κίνημα, kìnema 'kustība' un γράφειν, gràphein 'rakstīt') ir kustīgu attēlu fotografēšanas un filmēšanas māksla vai process, veicot to elektroniski, izmantojot attēla sensoru, vai ķīmiski, izmantojot gaismas jutīgu materiālu, piemēram, kinolenti.[1] Kinematogrāfija tiek uzskatīta gan par mākslas, gan par izklaides nozari.
Kinooperatori izmanto lēcu (objektīvu), lai fokusētu objektu atstaroto gaismu fokusētu reālā attēlā, kas tiek pārnests uz kādu attēla sensoru vai gaismas jutīgu materiālu kinokameras iekšpusē. Šīs ekspozīcijas tiek izveidotas secīgi un tiek saglabātas vēlākai apstrādei un apskatīšanai kā kinofilmai. Attēlu uzņemšana ar elektronisku attēla sensoru rada katra attēla pikseļa elektrisko lādiņu, kas tiek elektroniski apstrādāts un saglabāts video failā tā turpmākai apstrādei vai demonstrācijai. Attēli, kas uzņemti ar fotoemulsiju, rada neredzamu latentu attēlu sēriju, ko ķīmiski "attīsta" par redzamu attēlu. Kino attēla attēli tiek projicēti, lai apskatītu kinofilmu.
Filmu veidošanā piedalās liels daudzums (parasti) profesionāļu — režisori, operatori, aktieri utt. Kinematogrāfiski efekti var būt, piemēram, skaņa, apgaismojums, kinokameras leņķi, kostīmi utt.
Ričoto Kanudo (Ricciotto Canudo 1877 — 1923), itāļu kino teorētiķis, savā 1911. gadā publicētajā manifestā "Sestās Mākslas dzimšana" (La Naissance d'un sixième art) apgalvoja, balstoties uz Hēgeļa "Lekcijām par estētiku", ka kino ir jauna māksla, kas līdzinās piecām kopš senatnes pazīstamajām: arhitektūrai, tēlniecībai, glezniecībai, mūzikai un dzejai. Vēlāk (1923) Kanudo pievienos šim sarakstam deju kā sesto priekšteci, tādējādi padarot kino par Septīto mākslu.[2][3]