|
Lotigola (latgaliešu: Lotygola; krievu: Лотыгольская земля) bija seno latgaļu valsts vai novads 12.—13. gadsimtā mūsdienu Latgales austrumu daļā. Iespējams bija Jersikas ķēniņvalsts daļa, kas kā ķēniņa Visvalža lēnis saglabāja grieķu ortodokso ticību pēc Jersikas (tekstos arī Lettia, Лотыголa) dalīšanas, vai arī izveidojās pēc Jersikas pēdējās dalīšanas 1239. gadā. Galvenais pārvaldes centrs atradās Mākoņkalna pilskalnā, kur Livonijas ordeņa brāļi uzcēla Volkenburgas pili, kurā valdīja komturs Teodorihs (Theodoricus).
1242. gadā pēc zaudētās Ledus kaujas Livonijas ordenis atsacījās no Latgales austrumu daļas Lotigolas, kuru tas īsi pirms tam bija ieguvis pēc ķēniņa Visvalža nāves kā viņam lēnī atstāto Jersikas valsts daļu. Pēc tam, kad Polockas kņaziste nokļuva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā, lietuvieši vairākus gadsimtus mēģināja iekarot arī visu Lotigolas teritoriju, kas bija viņu sabiedrotā cīņās pret Livonijas bīskapu 13. gadsimta sākumā.
Kopumā ir maz ziņu par šo teritoriju, kuras liela daļa atradusies tagadējās Baltkrievijas un Krievijas teritorijā. Livonijas krusta karu laikā Lotigolu ieguva Livonijas ordenis, kas to sadalīja Rēzeknes fogtiem pakļautajā ziemeļdaļā un Daugavpils komturiem pakļautajā dienviddaļā.