Makroekonomika

Makroekonomika (no sengrieķu: μακρός (măkrós) — 'garš' un „ekonomika”) ir ekonomikas nozare, kurā pēta saimniecību kopumā. Atšķirībā no mikroekonomikas, kurā nodarbojas ar atsevišķu saimniecisko vienību (uzņēmumu, tirgus segmentu, saimniecības nozaru) pētniecību, makroekonomikas priekšmets ir apkopojoši (agreģēti) saimniecību raksturojoši rādītāji un to izmaiņas. Pie svarīgākajiem makroekonomiskajiem rādītājiem parasti pieskaita iekšzemes kopproduktu, nacionālo kopproduktu, inflāciju, bezdarba līmeni, valsts budžeta deficītu, eksportu, importu, u.c.

Makroekonomika ir svarīga valsts ekonomiskās un sociālās politikas izstrādāšanā un īstenošanā, jo katra valdība, kā arī politiskās partijas kas to veido, ir atbildīga gan par valsts ekonomikas izaugsmi, gan arī par iedzīvotāju dzīves līmeni. Vēsturiski tieši ekonomiskās politikas trūkums 20. gadsimta trīsdesmitajos gados un ar to saistītā Lielā depresija, kas sāpīgi skāra praktiski visas tā laika ekonomiski attīstītās valstis, noveda pie atziņas par makroekonomiskās teorijas nepieciešamību.

Viens no galvenajiem makroekonomikas pamatlicējiem ir britu ekonomists Džons Meinards Keinss (1883—1946). Viņš bija viens no pirmajiem, kas mēģināja izskaidrot ekonomiskās depresijas cēloņus un ekonomiskās krīzes mehānismu. Savukārt holandiešu ekonomists Jans Tinbergens (1903—1994) radīja pasaulē pirmo matemātisko makroekonomikas modeli. Sākotnēji viņš šo modeli lietoja Nīderlandes ekonomikas modelēšanai, bet vēlāk ar savas metodes palīdzību viņš modelēja arī Lielbritānijas un ASV ekonomisko attīstību.

Dž.M.Keinss radīja arī ekonomisko skolu, kas ieguva viņa vārdu — keinsisms. Arī mūsdienās pastāv dažādas skolas un teorijas, kas atšķirīgi interpretē makroekonomiskos procesus. Taču vairumā gadījumu tās var iedalīt divās galvenajās kategorijās:

1. Keinsisms, kura uzmanības centrā ir agreģētais piedāvājums un, ar kura palīdzību tiek skaidrots bezdarba līmenis un biznesa cikla mehānisms. Par svarīgākajiem valdības ekonomiskās politikas instrumentiem keinsisti uzskata fiskālo politiku un valsts budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvaru.

2. Piedāvājuma teorijas ekonomiskā skola liek uzsvaru uz monetāro politiku kā izšķirošo makroekonomiskās regulēšanas instrumentu. Taču arī fiskālajai politikai ir liela nozīme tajā ziņā, ka valsts budžets un nodokļu politika būtiski ietekmē kapitālieguldījumu saimniecībā, tādējādi stimulējot vai, tieši otrādi, kavējot ekonomisko attīstību.

Ekonomisko skolu un teoriju dalījums divās atšķirīgās kategorijās nenozīmē, ka tās izslēdz viena otru. Runa drīzāk ir par uzsvaru uz vieniem vai otriem makroekonomiskās politikas instrumentiem. Tādēļ mūsdienu ekonomiski attīstītajās valstīs, atkarībā no konkrētās ekonomiskās situācijas, parasti lieto abu ekonomisko teoriju elementus.