Zelta Orda

Зүчийн улс Zelta Orda 1224 – 1483/1502 Ordas karogs pēc islāma ticības pieņemšanas (14. gadsimts).[1] Zelta Orda 1389. gadā Pārvaldes centrs Saraja-Batu (pie Astrahaņas), Saraja-Berke (pie Volgogradas) no 1282./1332. Valoda(s) mongoļu, kipčaku turku, krievu Reliģija tengrisms, šamanisms, lamaisms, pareizticība, islāms (no 1312) Valdība Monarhija (haniste) Hani  - ap 1208—ap 1255 Batuhans  - 1257—1266 Berke  - 1312—1341 Uzbeks  - 1379–1395 Tohtamišs  - 1481-1502 Šeihs Ahmeds Likumdevējs kurultajs Vēsturiskais laikmets Viduslaiki  - Mongoļu impērija pakļāva krievu kņazistes  - Dibināta 1224  - Likvidēta 1483/1502  - Sadalīšanās Kazaņas (1438), Krimas (1441), Astrahaņas (1466), Sibīrijas (1468) hanistēs neatkarību ieguva Maskavas lielkņaziste (1480) pēc Kazaņas un Astrahaņas iekarošanas nodibināta Krievijas cariste Platība  - 1310 6 000 000 km² Nauda dirhemi, pulas, dengas

Zelta Orda (krievu: Золотая Орда, mongoļu: Алтан Орд, tatāru: Altın Urda) ir vēsturiski izveidojies nosaukums pēc Mongoļu impērijas sairšanas 13.-15. gadsimtā pastāvošai lielvalstij tagadējās Krievijas Federācijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Kazahstānas un Uzbekistānas teritorijā.

Tās mongoļu iedzīvotāji savu valsti dēvēja par "ulusu" (mongoļu valodā "valsts") vai tās pirmā valdnieka Džuči dzimtas vārdā par "Džuči ulusu" (mongoļu: Зүчийн улс) vai arī par "Ulug ulusu". Lielākās pilsētas bija Saraja jeb "Batija Saraja" (pie Astrahaņas), Jaunā Saraja jeb Berkes Saraja (pie Volgogradas), Bolgāra, Novgoroda, Kazaņa un Azova.

Krievu hronikās Ordas hani šajā laikā tika dēvēti par cariem.^[2] Uzvarētie krievu kņazi kļuva par mongoļu hana vasaļiem, kam bija jāpiedalās mongoļu iekarošanas karagājienos un regulāri jāmaksā mesli. Meslu ievākšanu pārraudzīja Vladimiras baskaki (pārvaldnieki), viņi piedalījās krievu kņazu karagājienu organizēšanā pret Livoniju un Lietuvu, piemēram, Novgorodas hronikas vēstījumā minēts, ka baskaks Amragans 1269. gadā finansēja karagājiena rīkošanu uz Kolivaņu.^[3] Nodokļu uzskaitei tika rīkotas iedzīvotāju skaitīšanas, kas liecina, ka līdz 1274.-1275. gadam mongoļi bija pakļāvuši visus krievu kņazus.^[4] Lai kādu kņazu apstiprinātu amatā, viņam bija pienākums doties lejup pa Volgu uz Saraju pie Ordas hana.

Lai apspiestu nepaklausīgo kņazu pretošanos un ar varu ievāktu meslus, Zelta Ordas hani regulāri rīkoja karagājienus pret viņiem (1259., 1281., 1293., 1317., 1327., 1382., 1408. gados u.c.) 1325. gadā hans Uzbeks lielkņaza jarliku piešķīra Maskavas kņazam Ivanam I, kas savu meslu ievākšanas spēju dēļ tika iesaukts par Kaļitu ("naudas maku"). 1480. gadā Maskavas lielkņazs Ivans III atbrīvojās no pakļautības Lielās Ordas hanam Ahmedam.

No 16. līdz 19. gadsimta beigām Krievijas cariste, vēlākā Krievijas Impērija, pakļāva visas bijušās Zelta Ordas zemes.^{[nepieciešama atsauce]}

1. ↑ Līdzīgs karogs lietots Angelino Dulcert 1339. gada kartē un "Katalāņu atlantā" (1375).
2. ↑ The Chronicle of Novgorod, p.88 (angliskais tulkojums)
3. ↑ The Nikonian Chronicle. (translated by Serge A and Betty Jean Zenkovsky) vol. III, p. 45
4. ↑ G. Vernadsky, M. Karpovich. "A History of Russia: The Mongols and Russia" 172 lpp.