Zemgale (valsts)

Zemgales ķēniņvalsts latīņu: Semigallia, vācu: Semgallen lant 9. gadsimts – 1290. senā zemgaļu ģerboņa mūsdienu versija Zemgales valsts (Pauluči albums, 1821) Pārvaldes centrs Tērvete Valoda(s) Zemgaļu valoda Reliģija baltu pagānisms un katolicisms (Upmalē) Valdība militāra demokrātija Valdnieks Viestards Šabis Nameisis Vēsture  - Dibināta 9. gadsimts  - zemgaļu ķēniņš maksāja meslus zviedru ķēniņam Olavam pirms 1022.  - zemgaļi uzvarēja Polockas kņazu karaspēku 1106  - Viestards noslēdza militāru savienību ar Līvzemes bīskapu Albertu 1202/1203  - Upmales zemi sadalīja Rīgas bīskapija (2/3) un Livonijas ordenis (1/3) 1251  - Likvidēta 1290.

Zemgales valsts jeb Zemgaļu zeme^[1] (vācu: Semegallen lant; latīņu: Semigallia) bija zemgaļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība, kas aptuveni aizņēma tagadējo Zemgales kultūrvēsturisko novadu Latvijā, kā arī tagadējo Šauļu un Panevēžas apriņķa ziemeļdaļu Lietuvā.^[2] Pirmo reizi minēta 870. gadā dāņu hronikā „Rīdes annāles”.^[3] Zemgale (Simkala) pieminēta arī rūnu rakstos uz Mervalas rūnu akmens ~1000. gadā m.ē., kā arī Laurentija hronikas aprakstā par 1106. gada Polockas kņazu Vseslaviču karagājienu uz Zemgali (Зимъгола).

Pēc tās austrumu daļas kristīšanas tās teritorijā 1226. gadā nodibināja Zemgales bīskapiju, ko 1251. gadā pievienoja Rīgas bīskapijai. 1254. gadā Zemgales valsts tika sadalīta starp Rīgas bīskapu, tā domkapitulu un Vācu ordeni. No 1259. līdz 1290. gadam Zemgaļu sacelšanās laikā zemgaļi atguva kontroli pār savu valsti un noslēdza militāru savienību ar Lietuvas dižkunigaitiju, kuras sastāvā pēc Livonijas—Lietuvas kariem palika iekļauti Zemgales dienvidu pilsnovadi. Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins vēl 1323. gadā sevi dēvēja par Zemgales kņazu un hercogu (princeps et dux Semigallie), kas liecina par Lietuvas valdnieku mantotajām pretenzijām uz Zemgali.^[4] 1561. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas Polijas—Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts piešķīra tā pēdējam mestram hercoga (poļu: książę — 'kņazs, ķēniņš') titulu un mantojuma tiesības uz bijušo Kursas un Zemgales ķēniņvalstu teritorijām (Księstwo Kurlandii i Semigalii).

1. ↑ Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180—1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 111 lpp. „... plašākā sociālā vienība Senlatvijā bija atsevišķas maztautas — kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi un lībji, kas tālāk dalījās ciltīs, kurām bija sava teritorija jeb „zeme”, jeb valsts. [..] Atsevišķu karadraudžu vadoņiem jeb kungiem bija izdevies apvienot daudzas kara draudzes vairākās ciltīs (kā Lamekinam un Visvaldim) vai tikai savā ciltī (kā Viestartam) un izveidot militārvalstisku organismu, ko hronisti dēvē par karaļvalsti.”
2. ↑ Žiemgaliai. The Semigallians. Baltic archaeological Exhibition Catalogue. Lietuvos nacionalinis muziejus, Latvijas Vēstures muzejs, 2005
3. ↑ „Monumenta Germaniae Historica“ Johann M. Lappenberg, Hannover 1859. Scriptores 16, 392. — 410.
4. ↑ Ēvalds Mugurēvičs. Pāvesta legāta Franciska no Moliano 1312. gada izmeklēšanas protokols par krustakariem Livonijā. Arhivēts 2020. gada 2. maijā, Wayback Machine vietnē. (Ziņojums LZA Senāta sēdē 2010. gada 14. septembrī)